Pagājušajā nedēļā tika izplatīts Latvijas Dziesmu svētku un rajonu virsdiriģentu kopsapulces paziņojums, kurā tiek paustas bažas par naudas samazinājumu Dziesmu svētkiem, kultūras un radošajai jomai kopumā, kā arī norādīts uz visas atbildības novelšanu pašvaldībām, attiecībā par svētku procesa nodrošināšanu.
No sākuma paziņojuma teksts tiešām varētu šķist pavisam saprotams – kultūrai nauda ir vajadzīga, galu galā Dziesmu svētki ir unikāls mūsu garīgais mantojums, taču nelaime sākas tajā brīdī, kad deklarētā teorija bieži vien sāk neatbilst praksei – to mēs pavisam nesen jau esam pieredzējuši.
Atgriezīsimies atpakaļ pagājušā gada vasarā. Drošvien daudzi vēl atceras dažādos skandālus saistībā ar Dziesmu svētku biļetēm un ne tikai. Piemēram, lielu rezonansi sabiedrībā izsauca ziņas par biļešu deficīta iemesliem. Vai, piemēram, par biļešu pārmērīgo dārdzību un svētku vājo saturu kopumā (Dziesmai šodien grūta diena). No cienīto virsdiriģentu un svētku organizācijas puses – klusums (protams, ja vien par pilnu neņemam bēdīgi slavenās H.Demakovas ierasti paštaisnos paziņojumus vai kāda ierēdņa atrakstīšanos).
Tas negribīgi, bet tomēr liek domāt, ka, kamēr nauda plūst, honorāri un prēmijas tiek izmaksātas (un tās tiek maksātas neba mūsu lielajiem grandiem, piemēram, cienījamajiem brāļiem Kokariem, kam uz to tiešām būtu tiesības) – apdraudējuma Dziesmu svētkiem nav, visi esam apmierināti un laimīgi, jo pat tad, ja problēmas pastāv, tās uz mums neattiecas. Kad “zelta bedre” sāk iztukšoties, “apdraudējums” sāk rasties. Šāda domāšanas formula Latvijā (sevišķi tur, kur apgrozās nodokļu maksātāju nauda), patiešām nav nekas jauns, vien skumji, ka tā, iespējams, ir prātā arī atsevišķai daļai to cilvēku, kuru uzdevums ir rūpēties par mūsu kultūras dzīvi.
Par to pat īpaši nevajadzētu brīnīties. Diez vai ir iespējams savādāk, ja pompozitāte, dekoratīvas butaforijas un dārgi scenāriji, sāk nomākt pašu galveno, kā dēļ Dziesmu svētki vispār tika radīti – cilvēku kā indivīdu un tautu kā vienotu veselumu.
Grūti iedomāties, ko šodien par to visu teiktu Dziesmu svētku krusttēvs, cienījamais un visiem zināmais komponists Jāzeps Vītols (1863.-1948.), taču diez vai šāda svētku nākotne viņam bija padomā.
[...] Apdraudējums Dziesmu svētkiem un cauri spīdošā liekulība [...]