Tā dēvēto “Gaismas pili” sāka celt pašā krīzes priekšvakarā, turklāt nerēķinoties ar to, ka jau t.s. “treknajos gados” bibliotēku un muzeju stāvoklis Latvijas teritorijā, sevišķi ārpus galvaspilsētas Rīgas, bija diezgan slikts.
Taču tas netraucēja šo ambiciozu un pārmērīgi dārgo projektu “pāri līķiem” virzīt uz priekšu un galu galā uzsākt pils celtniecību.
Pēdējās pāris nedēļas mēs plašsaziņas līdzekļos un īpaši sabiedriskajos medijos, varam dzirdēt par vēl kādu projektu. Šoreiz tā nebūs pils, bet gan dārzs. Pie tam, vismaz cik ļauj noprast “Likteņdārza” mājas lapa internetā, projektu veido nodibinājums “Kokneses fonds” un to īstenos par saziedotajiem naudas līdzekļiem, bez valsts kases tukšošanas.
It kā jau katrs var ar savu, privātā kārtā piesaistītu naudu, darīt ko vēlas. Tā vietā, lai materiāli palīdzētu vēl dzīvi palikušajiem 2. Pasaules kara postu pieredzējušajiem tautiešiem, var veidot dārzu. Tā vietā, lai palīdzētu tiem vēl nedaudzajiem dzīvi palikušajiem, kas izcietuši PSRS represijas, var veidot dārzu. Visu beidzot, tā vietā, lai vēsturisko taisnīgumu no tukšas skaņas pārvērstu reālos darbos, var veidot dārzu un kārtējo reizi izlikties, ka viss ir skaisti un labi.
Vai tā zināmā mērā nav diagnoze? Atļauties nodoties dārgu projektu īstenošanai (tajā iesaistījusies arī pieredzējusī politiķe Sandra Kalniete un lieliskais komponists Mārtiņš Brauns), ja tajā pašā laikā, Latvijā šodien ir cilvēki, kas dzīvo zem iztikas minimuma? Ja mēs valstī šodien runājam par dramatiskām algu apcirpšanām, ja likvidējam slimnīcas un skolas, liekam pensionāriem iet uz Satversmes tiesu, jo citur taisnību rast ir neiespējami, tad kāds vēl dārzs? Kāds, draugi mīļie, “Likteņdārzs”? Vai kapa piemineklis latviešu tautai?
